JRT izrāde “Vectēvs”
Pirmā semestra izskaņā mums, divpadsmitajiem, ar projekta” Latvijas skolas soma” atbalstu bija iespēja attālināti noskatīties Jaunā Rīgas teātra izrādi “Vectēvs”.
Jāatzīst, ka par spīti šķietami apjomīgajai teātra apmeklēšanas pieredzei Jaunā Rīgas teātra “Vectēvs” ir manis pirmā apmeklētā monoizrāde. Laikam šī forma arī padara to pievilcīgu skatītājam, ja jāvēro mājās. Fokuss tēmēts uz vienu aktieri, un visas skatuves pārredzamības nepieciešamība šoreiz tiek atstumta nostāk.
Uzmanības noturēšanas nepārtrauktību nodrošina arī vakara naglas – Viļa Daudziņa – spēja saglabāt tēlu. Gan fizioloģiskās “kāda vectēva” īpašības, gan to raksturs un viedokļa nemainība, kas izpaužas nepiespiestā stāstījuma laikā, šķiet dzīvas un liekas, ka vectēvs tur nudien sēž, ir tur bijis. Lai arī Daudziņš dzimis teju 30 gadus pēc Otrā pasaules kara, visas viņa personas mani pārliecināja par pretējo. Droši vien tieši tādēļ redzētais nešķita kā kārtējā kara glezna, ar ko, manuprāt, barota Latvijas sabiedrība, īpaši simtgades programmas ietvaros. Vectēvi vispārzināmiem un nedzirdētiem vēstures faktiem piešķir ticamību ar uztvertā personīgo perspektīvu, padarot skatīšanās pieredzi patīkamu.
Jāpiemin, ka atpazinu otrā vectēva sarkanīgo kreklu. Manējam ir taisni tāds pats! Tikai viedoklis atšķiras.
Protams, režisora A. Hermaņa sociālpolitiskais redzējums un vēlme runāt par to ir acīmredzama. Ne tikai izgaismoti notikumi par to, kā brālis cīnījies pret brāli, katram esot savā frontes pusē, bet līdz mūsdienām aiznesta to atbalss. “Iļģuciema vectēvam” bērnības un kara laika atmiņu dēļ piemīt “Imantas vectēvam” diametrāli pretējs viedoklis. Tā kā šo cilvēku stāsti, atmiņas un mentalitāte, kas pārnesta uz nākamajām paaudzēm, aizvien vēl ir dzīva, nav jābrīnās par viedokļiem dažādu sabiedrību, atzīstot, ka totalitāro varu paveiktajam ir pēdas arī mūsdienu Latvijā.
Izvēli par izrādi nenožēloju. Paldies!
12. klases skolnieks Mārtiņš Prokuratovs
