Pirmā semestra pēdējās literatūras stundās 11. klases skolēni apsprieda un analizēja Rūdolfa Blaumaņa lugu “Indrāni”. Projekta “ Latvijas Skolas soma” ietvaros mums tika piedāvāta iespēja noskatīties šo lugu Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā.

Izrāde interesanta ar to, ka tā citē iepriekšējos “Indrānu” iestudējumus Nacionālajā teātrī (tādi bijuši trīs – 1920., 1954. un 1988. gadā). Starp skatiem saskanīgi iederas kadri no veco iestudējumu ierakstiem, kas atgādina par to, kādi bija iepriekšējo paaudžu režisoru redzējumi. Šķiet, šāds paņēmiens uzsver lugas galveno domu, kas ir atšķirības starp paaudzēm. Izrādes tēliem izskatoties jo mūsdienīgāk un mūsdienīgāk, izceļas tas, cik ļoti aktuāls ir Indrānu dzimtas konflikts arī šodien.

Izrādi baudāmu, bet konfliktu – ticamu padara iesaistīto aktieru meistarīga spēle. Visdziļāk sirdī man palika Ģirta Jakovļeva Indrānu tēvs. Starp citu, par tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē – Ģirts Jakovļevs, kas šajā iestudējumā spēlē Indrānu tēvu, 1988. gada iestudējumā ir spēlējis Edvartu (tāpat arī daži citi aktieri ir spēlējuši iepriekšējā iestudējumā). Iespējams, tieši tas, ka kādreiz viņi ir skatījušies uz notikumiem citas paaudzes acīm, ir ļāvis aktieriem dziļi izprast savas tagadējās lomas.

Nevaru nepieminēt scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Uģa Bērziņa brīnišķīgo darbu, kas patiešām pārnes darbību no skatuves uz īstu lauku māju. Arī prātā palika tas, kā gaisma tika izmantota kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, par ko jāpateicas gaismu māksliniecei Kristai Erdmanei. Krēsla pirtiņā, tad tumsa, ka acis var izdurt, un vien degoša svecīte pirtiņā – tas viss, manuprāt, veido īpaši aizkustinošu izrādes nobeigumu.

Šis iestudējums ievērojami uzsver Indrānu konflikta aktualitāti arī mūsdienās. Tik tiešām, cik daudz sētu šodien stāv pamestu un sabrukušu, kā tā sēta, kas redzama izrādes beigās? Manuprāt, šī izrāde izcili ataino Rūdolfa Blaumaņa lugu caur mūsdienīgu skatījumu un ir noskatīšanās vērta.

Jūlia Zilbere, 11.klases skolniece