JRT izrāde “Vectēvs”

Pirmā semestra izskaņā mums, divpadsmitajiem, ar  projekta” Latvijas skolas soma” atbalstu bija iespēja attālināti  noskatīties Jaunā Rīgas teātra izrādi “Vectēvs”.

Jāatzīst, ka par spīti šķietami apjomīgajai teātra apmeklēšanas pieredzei Jaunā Rīgas teātra “Vectēvs” ir manis pirmā apmeklētā monoizrāde. Laikam šī forma arī padara to pievilcīgu skatītājam, ja jāvēro mājās. Fokuss tēmēts uz vienu aktieri, un visas skatuves pārredzamības nepieciešamība šoreiz tiek atstumta nostāk.

Uzmanības noturēšanas nepārtrauktību nodrošina arī vakara naglas – Viļa Daudziņa – spēja saglabāt tēlu. Gan fizioloģiskās “kāda vectēva” īpašības, gan to raksturs un viedokļa nemainība, kas izpaužas nepiespiestā stāstījuma laikā, šķiet dzīvas un liekas, ka vectēvs tur nudien sēž, ir tur bijis. Lai arī Daudziņš dzimis teju 30 gadus pēc Otrā pasaules kara, visas viņa personas mani pārliecināja par pretējo. Droši vien tieši tādēļ redzētais nešķita kā kārtējā kara glezna, ar ko, manuprāt, barota Latvijas sabiedrība, īpaši simtgades programmas ietvaros. Vectēvi vispārzināmiem un nedzirdētiem vēstures faktiem piešķir ticamību ar uztvertā personīgo perspektīvu, padarot skatīšanās pieredzi patīkamu.

Jāpiemin, ka atpazinu otrā vectēva sarkanīgo kreklu. Manējam ir taisni tāds pats! Tikai viedoklis atšķiras.

Protams, režisora A. Hermaņa sociālpolitiskais redzējums un vēlme runāt par to ir acīmredzama. Ne tikai izgaismoti notikumi par to, kā brālis cīnījies pret brāli, katram esot savā frontes pusē, bet līdz mūsdienām aiznesta to atbalss. “Iļģuciema vectēvam” bērnības un kara laika atmiņu dēļ piemīt “Imantas vectēvam” diametrāli pretējs viedoklis. Tā kā šo cilvēku stāsti, atmiņas un mentalitāte, kas pārnesta uz nākamajām paaudzēm, aizvien vēl ir dzīva, nav jābrīnās par viedokļiem dažādu sabiedrību, atzīstot, ka totalitāro varu paveiktajam ir pēdas arī mūsdienu Latvijā.

Izvēli par izrādi nenožēloju. Paldies!

12. klases skolnieks Mārtiņš Prokuratovs

Ziemassvētku gaidīšanas laiks IZV

Koncerta ierakstu var noskatīties šeit:

Pārdomas par D. Pūces filmu „Bedre”, „Latvijas Skolas Soma” ietvaros

Latvijas 103.dzimšanas dienas priekšvakarā RTU IZV skolēniem ar “Latvijas Skolas Soma” atbalstu bija iespēja noskatīties jauno Daces Pūces filmu „Bedre”, kura ir nominēta “Lielais Kristaps” balvai, kā arī pat “Oskara balvai”.

Šo filmu var nosaukt par „sabiedrības modinātāju”. Tā aktualizē  jautājumus, par kuriem cilvēki klusē, tā runā par problēmām, kuras ir tabu. Bet šī loma mūsdienu kultūras vidē ir nepieciešama, un tieši šādi darbi maina pasauli, veicina sabiedrības tolerances un apzināšanās attīstību.

Galvenās problēmas, kas ir atspoguļotas filmā, ir par tuvo cilvēku nespēju saprast vienam otru un atrisināt konfliktu racionāli, daudzu personu negatavība pieņemt no viņiem atšķirīgus cilvēkus, piemēram, LGBT pārstāvjus, ētiskais, psiholoģiskais un pedagoģiskais jautājums par bērnu vainu un sodiem, bērnu un pieaugušo cietsirdība, mākslas neizpratne un nenovērtēšana, cilvēku vientulība.

Kopā šie punkti veido filmas centrālo jēdzienu, abstrakto tēlu, kas saista visus tās varoņus un notikumus – sociālo un psiholoģisko bedri. Gan ar sižeta līnijām, gan ar Valtera Pūces mūzikas, vizuālās kadru estētikas un talantu aktieru spēles palīdzību filmā ir ļoti asi un precīzi atspoguļota šī neveselīgā un sāpīgā atmosfēra. Tāpēc maza meitene bedrē mežā, kuru skatītāji novēro drāmas pirmajās minūtēs, simbolizē visus filmas varoņus. Pat nosaukums pasvītro bedres jēdziena svarīgumu šī darba izpratnei.

Diemžēl mūsdienu Latvijā, kā arī daudzās citās valstīs plaši izplatīta sociālā bedre dažādās formās. Šīs filmas mērķis ir pievērst skatītāju uzmanību problēmām, kas veido to, lai nedzīvotu neziņā, nejauši nenokļūtu šajā bedrē, lai kopā uzlabotu pasauli.

Literatūras stundās kopā ar skolotāju visās klasēs  notika pārrunas par redzēto filmu. Viedokļi bija dažādi, pat krasi, no ļoti atzinīga vērtējuma līdz pat negatīvam, bet fakts, ka filma atstājusi emocionālu iespaidu un dziļas pārdomas ikvienam, nav apstrīdams.

“Filma ir viena no interesantākajām latviešu filmām, kuru esmu pēdējā laikā redzējis. Pēc pirmajām filmas  minūtēm  ne mirkli nepazuda jautājumi par atspoguļotajiem notikumiem un cilvēkiem: kāpēc nepalīdzēja izkāpt no bedres, kāpēc jūrnieks dzīvoja meža vidū un citi. Protams, dažas atbildes varēja pats atrast, pirms tās tika atklātas, bet tas mani tikai vairāk iesaistīja.Kopumā man tā patika.”( Sandijs, 10.klases skolnieks)

“Nebiju sagatavots redzēt tik pārsteidzoši kvalitatīvu filmu. Sāku skatīšanos ar domu, ka filma galvenokārt sekos notikumu virknei, kas panāk psihopātiska desmitgadnieka iekšēju pārlūšanu.

Taču trīs savstarpēji neatkarīgie, tomēr svarīgie filmas konflikti – Markusa un Jūrnieka stikla vitrāžas pabeigšana, Roberta vardarbība pret viņa sievu un  tēvu, un Solveigas izmisīgie centieni pasargāt mazdēlu no uzbrūkošās Sandras, Emīlijas mātes, – savienojās nevis vienā “mučkulī”, bet gan harmoniski ievijās viens otra stāstījumā.

Visu trīs konfliktu vienlaicīgais negaidītais atrisinājums filmas beigās neatstāja mani neapmierinātu, bet gan atzinīgu par režisora atjautību, ko tādu izdomājot.”(Adrians, 10.klases skolnieks)

“Filma neaizkustināja tādā līmenī, kādā gribēju, bet kopējais sižets patika. Mūzika bija izcila. Dažu varoņu motīvus nevarēju izprast. Kopumā tāda melanholiska. Toties beigu vitrāža bija tiešām skaisti iznākusi. Un arī interesanti bija, ka to pilnībā parādīja tikai pašās beigās.”(Valters, 12.klases skolnieks)

“Nebiju domājis, ka būšu viens no skolēniem, kas rakstīs atgriezenisko saiti par šo filmu, bet te nu esmu.

Skatoties filmas vai lasot literatūru, darbu kvalitāti vērtēju pēc tā, kas notiek tieši pēc darba izlasīšanas vai noskatīšanās. Es uzskatu, ja darbs ir ļoti labs, tad pēc tā beigām nākas aizdomāties. Šī filma nebija izņēmums.

Aktieru darbs bija izdarīts ļoti labi, tomēr brīžiem cilvēku emocijas nelikās tik īstas, kā tās varētu būt, tomēr filmas scenārijs man likās izcils. Šie paralēlie dzīves stāsti, kas viens ar otru krustojās, man šķita reāli un ļoti aizkustinoši. Scenārijs parādīja dzīves skarbo patiesību, tajā pašā laikā parādot visskaistākās vērtības: mīlestību, draudzību un uzticēšanos.

Darbību norises vietas man atgādināja par daļu no savas bērnības, ko pavadīju laukos. Iespējams, tāpēc šis stāsts aizkustināja pat mani.

Viena lieta, kas man nelikās izcili izdarīta, bija mūzika.(..)Filma man ļoti patika, tāpēc ļoti liels paldies, ka devāt mums iespēju šo filmu noskatīties. Visdrīzāk,  ja šī filma mums nebūtu jāskatās, es nebūtu to tā arī noskatījies.”(Mārtiņš, 11.klases skolnieks)

Raksta autors: Ilya Reutin,10.klases skolnieks